Viktors jau piecpadsmit gadus strādāja par Rīgas pilsētas autobusa vadītāju. Šajā laikā viņš bija redzējis visdažādākās sejas, dzirdējis simtiem sarunu fragmentu. Bet ar šādu gadījumu viņš nebija sastapies nekad
Pirmo reizi viņš viņu pamanīja lietainā oktobra dienā. Vecāka gadagājuma sieviete, kādu septiņdesmit gadu veca, ar rūpīgi sakārtotiem sirmiem matiem un vecmodīgu somiņu rokās. Viņa apsēdās priekšējā sēdeklī, tieši aiz viņa vadītāja vietas, pieskārās e-talona lasītājam un klusi apmetās pie loga. Nekā neparasta — parasta pensionāre, kādu viņa autobusā katru dienu brauca ap desmitiem.
Taču viņa neizkāpa. Viktors nobrauca visu maršrutu — no sākuma līdz galapunktam, četrdesmit minūtes ceļā, četrpadsmit pieturas. Pasažieri nāca un gāja, bet vecā sieviete palika savā vietā, klusējot raugoties pa logu. Kad autobuss apstājās galapunktā un visi bija izkāpuši, viņa piegāja pie viņa.
— Piedodiet, vai drīkstu vēlreiz pabraukt? — viņa jautāja klusā, pieklājīgā balsī.
Viktors paraustīja plecus. Tehniski nekas slikts — ja ir abonements, var braukt, cik gribas.
— Protams, vecmāmiņ, sēdieties.
Viņa atkal apsēdās tajā pašā vietā un atkal izbrauca visu maršrutu, neizkāpjot nevienā pieturā. Pēc tam vēlreiz. Un vēlreiz. Tikai vakarā, kad Viktors beidza maiņu, viņa piecēlās un klusi devās uz izeju.
Sievietes, ar kurām vīrieši vēlas būt kopā vienmēr: pat neskatoties uz nepilnībām
— Uz redzēšanos, — sacīja viņa, ejot garām. — Paldies jums.
Viktors pavadīja viņu ar skatienu un aizmirsās par šo dīvaino pasažieri. Bet nākamajā dienā viņa atnāca atkal. Tā pati pietura, tas pats laiks — tieši desmitos no rīta. Tā pati somiņa, tas pats abonements, tas pats priekšējais sēdeklis. Un atkal viņa nobrauca kopā ar viņu visu dienu, no pirmā reisa līdz pēdējam, izkāpjot tikai vakarā.
Pēc nedēļas Viktors saprata, ka tā nav nejaušība. Sieviete nāca katru dienu, izņemot brīvdienas, un pavadīja autobusā astoņas, deviņas stundas. Vienkārši sēdēja un skatījās pa logu, dažkārt kaut ko klusi murmināja sev zem deguna, dažkārt izvilka no somiņas vecu fotogrāfiju un ilgi to pētīja.
— Kaut kāda dīvaina situācija, — Viktors teica kolēģim pusdienu pārtraukumā. — Katru dienu brauc pa apli. Vai nu naudas par daudz vai kas te notiek, nesaprotu.
— Bet varbūt vienkārši vientuļa, — ieminējās Juris, blakus maršruta vadītājs. — Man tādu pasažieru pietiek. Mājās sēdēt garlaicīgi, bet autobusā vismaz cilvēki apkārt.
Viktors aizdomājās. Tiešām, varbūt viss ir daudz vienkāršāk nekā šķiet? Pagāja mēnesis. Sieviete neizlaida nevienu darba dienu. Viktors bija pieradis pie viņas klātbūtnes — viņa bija tik klusa un nemanāma, ka dažreiz viņš par viņu aizmirsās, līdz atspulgos aizmugures spogulī ieraudzīja viņas sirmo galvu pie loga. Bet ziņkāre arvien vairāk viņu mocīja. Kādā lietainā novembra dienā, kad pasažieru bija īpaši maz, Viktors nenocietās.
— Piedodiet, — viņš vērsās pie viņas kādā galapunktā, kad visi bija izkāpuši. — Vai varu pajautāt… Kāpēc jūs katru dienu braucat pa apli? Neapvainojieties, vienkārši ziņkārība.
Sieviete pacēla uz viņu acis. Viktors pēkšņi pamanīja, ka tās ir ļoti skaistas — zilas, skaidras.
— Jūs pamanījāt? — viņa klusi pasmaidīja. — Es domāju, ka vadītāji uz pasažieriem nemaz nepievērš uzmanību.
— Kā tad nepamanīt… Jūs jau gandrīz divus mēnešus braucat kopā ar mani.
Viņa klusēja, raugoties pa logu uz pelēko novembra pilsētu.
— Ziniet, tas droši vien ir muļķīgi, — viņa sāka uzmanīgi. — Bet man šeit ir labi. Autobusā… ir kaut kā mierīgi.
— Mierīgi?
— Mājās ir tāds klusums, ka ausīs zvana. Bet šeit… — viņa pārslidināja skatienu pāri autobusa salonam, — šeit ir dzīve. Cilvēki nāk, iet, runā. Bērni smejas, mammas viņus bar. Studenti klausās mūziku. Pat tad, kad visi klusē, tāpat jūt, ka dzīvi cilvēki ir blakus.
Zvaigžņu zīmes, kas visbiežāk sagādā nepatikšanas – četri galvenie kandidāti
Viktors pamāja ar galvu. Viņš saprata.
— Bet mājās pavisam neviena?
— Neviena, — viņa pakratīja galvu. — Vīrs pirms pus gada aizgāja, bērni dzīvo tālu, mazbērni ir pieauguši… Zināt, kā tas ir — pamosties no rīta un saprast, ka līdz vakaram tev nebūs neviena, ar ko parunāt?
Viktors iedomājās savu mammu, kas dzīvoja kaimiņu rajonā, un kuru viņš apciemoja labākajā gadījumā reizi mēnesī.
— Saprotu, — viņš teica klusi.
— Tikai nedomājiet, ka esmu kaut kāda ne tāda, — ātri piebilda sieviete. — Man vienkārši šeit… nav tik vientuļi. Tā it kā es joprojām tajā piedalītos. Vismaz nedaudz. Viņi apklusa. Kaut kur tālumā signalizēja mašīna, lietus šņāca pa autobusa jumtu.
— Kā jūs sauc? — jautāja Viktors.
— Ausma. Bet jūs?
— Viktors. Vienkārši Viktors.
— Ļoti patīkami, Viktor, — viņa pasmaidīja. — Paldies, ka neizdzenat mani.
— Ko jūs… Brauciet, protams. Cik vien gribat.
No tās dienas kaut kas mainījās. Ausma joprojām brauca no rīta līdz vakaram, bet nu viņi ik pa laikam sarunājās. Galapunktos, kad salons bija tukšs, viņa stāstīja par savu dzīvi. Par vīru–karavīru, par dēlu, kurš aizbrauca uz Ameriku un zvana reizi mēnesī. Par meitu, kura dzīvo Jūrmalā un sūta ziņas svētkos.
Bērnības garša: manas omītes marinēto tomātu recepte ziemai ar vienu īpašo sastāvdaļu
— Ziniet, Viktor, — viņa sacīja kādu decembra dienu, kad aiz loga virmoja pirmās sniega pārslas, — es visu mūžu sapņoju ceļot. Mēs ar vīru plānojām pēc viņa pensijas izbraukāt valsti, apskatīt pilsētas… Nepaspējām.
— Bet tagad?
— Bet tagad es ceļoju, — viņa iesmējās. — Katru dienu. Skatos pa logu un iedomājos, ka mēs braucam ne pa vienu un to pašu maršrutu, bet katru reizi uz jaunu vietu. Lūk, šī nav Daugavas iela, bet Grieķijas krastmala. Un tas nams — nevis pasts, bet pils Rundālē.
Viktors paskatījās spogulī. Ausma sēdēja pie loga, un viņas seja staroja ar īpašu, gandrīz bērnišķīgu laimi.
Kā Zviedrijā dzīvo vienkāršie ļaudis: parasta pārdevēja izrādīja savu ģimenes māju
— Un zināt, ko es dažreiz par jums domāju? — viņš teica.
— Ko?
— Ka jūs neesat tikai pasažieris. Ka jūs… kā gids laikam. Parādāt man, ka šai darbā ir jēga. Ka autobuss nav tikai dzelzs uz riteņiem, bet vieta, kur cilvēki var atrast… nu, nezinu… mieru, laikam.
Ausma paklusēja, tad klusi sacīja:
— Paldies, Viktor. Par to, ka neuzskatāt mani par jokainu.
— Ko jūs, Ausmas kundze… Varbūt mēs visi esam nedaudz khmmm, bet Jūs vienīgā normāla.
Ziema pagāja, pienāca pavasaris. Ausma joprojām brauca katru dienu, un Viktors bija tik pieradis pie viņas klātbūtnes, ka darba diena bez viņas šķita tukša un dīvaina. Viņi bija kļuvuši par īstiem draugiem — viņa stāstīja par savu dzīvi, viņš dalījās plānos un rūpēs. Dažkārt viņa atnesa mājās ceptus pīrādziņus, bet viņš nopirka viņai tēju termosā aukstās pieturās.
Bet aprīlī kaut kas notika…
Turpinājumu lasi otrajā lapā
